Pļaviņas - Varakļāni

Maršruta vietas: Pļaviņas - Gostiņi - Krustpils - Endžeļi - Atašiene - Stirniene - Varakļāni

Maršruta (III un IV daļa) pārskata karte

PĻAVIŅAS

Gostiņi

KRUSTPILS

Par senu apdzīvotu centru Krustpils apkārtnē liecības glabā Asotes pilskalns. Precīzs Krustpils (Kreutzburg, Kruceborch) dibināšanas gads nav zināms. Literatūrā minēts, ka pili šeit būvējis Rīgas arhibīskaps 13. gs. Citreiz norādīts konkrētāks celšanas laiks - ap 1231., 1237. gadu vai 13. gs. 90. gados. Hronikās Krustpils minēta 1318. gadā, kad ordenim, kas to patvarīgi atņēmis arhibīskapam, pils jāatdod atpakaļ [1].  Nenoteiktas izcelsmes ziņas vēsta, ka pils savu nosaukumu guvusi  no krusta veidā izvietotām telpām. Krustpili 1375. gadā kunigaikšta Ķēstuta vadībā astoņas dienas postīja lietuviešu kraspēks [2]. 1485. gadā pili ieguva Livonijas ordenis. Ap šo laiku jau pie Krustpils bijusi apdzīvota vieta un 1511. gadā arhibīskapa lēņu grāmatā ir minēts Krustpils miests. Livonijas kara laikā1559. un 1577. gadā pili ieņēma un nodedzināja maskavieši, taču drīz vien dāņu hercogs Magnus to atjaunoja. 1585. gadā Polijas karalis Stefans Batorijs Krustpils novadu izlēņoja rotmistram Nikolausam Korfam, kura dzimtas īpašumā Krustpils atradās līdz par 1920. gadam. 1626. gadā pie Krustpils notika sīvas poļu un zviedru cīņas, kurās zviedrus sakāva. Domājams 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā pils pārbūvēta, paplašināta par 2 stāvu dzīvojamo ēku ar plašām zālēm un lieliem logiem. 1792.gadā, kad Krustpili zīmējis J. K. Broce, kungu mājai ir mansarda jumts, bet vārtu tornis ir celtne ar trim mūra stāviem un smagnēju baroka jumtu. 19. gs. sākumā muižas pārbūvi turpinas Nikolauss Ernsts Korfs ( dzīvojis no 1769.-1835.g.). 1806.gadā kungu mājas galvenajai ieejai tiek uzbūvē portālu. 1810. gada zīmējumā redzamā Krustpils pils skatā no Daugavas ir gandrīz tāda pati kā 21. gs. [2], lai gan pārbūves darbi vēl turpinājušies.

1772. gadā pēc Polijas dalīšanas Krustpili ieguva Krievija. 1877. - 1878. gadā Krievu - turku kara laikā Krustpilī nometināja turku karagūstekņus, no kuriem daudzi šeit palika uz patstāvīgu dzīvi. 1784. gadā Krustpils atguva miesta statusu. Pilsētas attīstību sekmēja 1861. gadā būvētais Rīgas - Orlas dzelzceļš. Pilsētas tiesības krustpils ieguva 1920. gadā. 1932. gadā Krustpilī uzbūvēja cukurfabriku. No 1950. gada līdz 1962. gadam, kad pilsētu pievienoja Jēkabpilij, Krustpils  bija rajona centrs.  Pilsētas ģerbonī sarkans cietokšņa mūris sidraba laukā, mūra vidū ordeņa krusts.

1. Vanagu Kārlis. Atceries Latviju. 6. Burtnīca: Latgale. - Jelgava, Pētergaiļa bibliotēka, [?] -24.lpp.

2. www.jekabpilsmuzejs.lv/

Krustpils pils  

Rīgas iela, 216 b   tālrunis: (+371) 52 21042

Pils būvēta 13. gs. 1375. gadā pili un apkārtni izposta kunigaikšta Ķēstuta karaspēks, bet 1559. un 1577. gadā - maskavieši. 17. gs. beigās vai 18. gs. sākumā veco pili pārbūvē muižas vajadzībām. Pārbūvējot sagrauto viduslaiku celtni par plašu kungu māju, pagrabstāvs atsevišķi nav būvēts, bet pielāgotas veco celtņu paliekas, kas pārbūves laikā jau atradušās zem zemes. Rekonstrukcijas darbi turpinājās arī 19. gs., taču kopumā pils savu tagadējo raksturu jau ieguvusi līdz 1810. gadam.  Pils pirmajā stāvā saglabājušies 18. gs. sākuma sienu gleznojumi. Pils muižas kompleksā ietilpst plašs saimniecības ēku komplekss, kas novietots nedaudz atstatu aiz kādreizējā aizsardzības grāvja. 1864. gadā muižu veidoja 46 ēkas, to skaitā kūtis, kalpu mājas, staļļi, manēža, trīsdaļīga oranžērija, alus darītava, "Šveices māja" u.c. 1921. gada novembrī Krustpils pili nodeva Latvijas Aizsardzības ministrijas rīcībā, pilī izvietoja Latgales artilērijas pulku. Arī pēc 2. Pasaules kara līdz pat 1993. gadam šeit atrodās kara daļa un noliktavas. 1996. gadā pili apsaimnieko Jēkabpils  Vēstures muzejs.

Krustpils Brīvības piemineklis

Rīgas ielā, pretim Krustpils pilij. Pieminekli Brīvības cīņās kritušo krustpiliešu piemiņai1925. gadā veidoja pēc arhitekta A. Birznieka  meta. Pieminekļa būvi ierosināja Brāļu kapu komitejas Krustpils nodaļa. Tas celts kā divi pusapļi terases veidā no Daugavas dolomīta radzēm, kuras izlauza pie Asotes. 1941. gada pavasarī boļševiki nojauca pieminekļa augšējo daļu - senlatviešu karavīra masku, aizsmērēja uzrakstus un iznīcināja ugunskrusta zīmi. Postījumi turpinājās arī vēlāk. 1992. gadā pieminekli atjaunoja Pārvietojamās mehanizētās kolonnas amatnieki pēc senām fotogrāfijām. Granīta akmens daļas gatavoja Jēkabpils akmeņkaļu darbnīcās, savukārt karavīra masku granītā veidoja tēlniece Inta Berga [1].

1. Grandāne J. Par varoņiem nepiedzimst // Brīvā Daugava, 25.11.2008.

Krustpils luterāņu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

1618. gadā Nikolajs fon Korfs iepretī Krustpils pilij Daugavas krastā par saviem līdzekļiem uzcēla koka baznīciņu. Drīz ugunsgrēkā tā gāja bojā. Laikā no 1683 līdz 1685. gadam tagadējā vietā pie Dzirnupītes ietekas Daugavā uzbūvēja jaunu mūra baznīcu. Lai gan 1750. gadā tornī iespēris zibens, tā kalpojusi vēl līdz 1818 gadam, kad veco ēku nojauca. Saglabājās tikai tornis, kuram piebūvēja jaunu celtni.  Tornim uzlika apzeltītu vara kupolu ar gaili. Baznīcas būvi pabeidza līdz 1820. gada Ziemassvētku vakaram.  Pārbūvētais dievnams ir viens no Latvijā ievērojamākajiem ampīra stila arhitektūras paraugiem. Baznīca stipri cieta 1. Pasaules karā. To sāka atjaunot 1924. gadā. Baznīca ieguva mākslinieka Šēnberga gleznotu jaunu altārgleznu "Kristus Getzemanes dārzā lūdz Dievu" un  ērģeles ar 15 reģistriem.

Piemineklis 1941. - 1949. gada mocekļu piemiņai

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca atrodas augstā Daugavas senlejas pamatkrasta virsotnē, Kalna ielā 33. Baznīcas celtniecības darbi sākti 2000. gada maijā. Šis dievnams ir desmitā Varakļānu dekanāta baznīca. Krustpils katoļi nepieciešamību pēc sava dievnama pamatoja ar to, ka pašlaik vienīgā Jēkabpils katoļu baznīca nespēj uzņemt visus ticīgos. Īpaši pārpildīta tā ir svētkos. Krustpils katoļu draudze nodibinājās 1997.gada maijā. Tas bija bīskapa priekšlikums, ka Krustpils pusē vajadzīga sava baznīca [1]. Jaunās baznīcas ietilpība ir vairāk nekā 300 cilvēku. Baznīcas būvniecību finansē Rēzeknes - Aglonas diecēze un ticīgie ārvalstīs. Celtnes projekta autore ir Ilga Tretjakova. Baznīca izceļas ar pilastru izvirzījumiem un 25 m augstu torni.

1. Krustpils Vissvētās Trīsvienības Romas katoļu baznīca

Krustpils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Endžeļu vecticībnieku lūgšanu nams

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Mežāres pagastā Endžeļos pie Krustpils - Rēzeknes šosejas. Pirmās dokumentālās liecības par Endžeļu vecticībnieku draudzi rodamas 1826. gada avotos, taču zināms, ka tā pastāvējusi arī pirms tam [1]. 2008. gada 14. jūlija pēcpusdienā  virpuļviesulī "cietis Endžeļu vecticībnieku lūgšanu nama jumts, kuram nogāzti abi krusti un daļēji uzkritis nolauzts bērzs" [2].

1. Zone I. Draudzes jubilejā sarīko konferenci // Brīvā Daugava, 07.07.2007.

2. Kalniņa D. Virpuļviesuļa postījumi rada lielus zaudējumus zemniekiem // Neatkarīgā, 18.07.2008.

ATAŠIENE

Marinzejas muiža

Jau nosaukums "Marinzeja" (vācu - Mariensee  - vai latviski pareizāk sakot  - "Māras ezera muiža") norāda, ka tā atrodas balkus Māras (Marijas) ezeram. Muižu 19.  gs. vidū veidoja grāfs Jozefs Miķelis de Borhs kā vasaras rezidenci. Muižas kungu nams būvēts klasicisma stilā.  Pēc Agrārreformas līdz 1944. gadam pilī atradās brāļu Skrindu vārdā nosauktā pamatskola - tagad Atašienes vidusskola. Muižas centra apbūve izkārtota ap regulāru parādes pagalmu. No iebraucamās puses to ieskāva laukakmeņu žogs, bet tālāk, viena otrai pretī, novietotā klēts, stallis un pagalma otrā galā - pils [1]

1. Veinberga K., Zviedrāns J. Pilis un muižas

'

Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Agrākā Atašienes, Sv. Kārlim Boromejam veltītā, koka baznīca būvēta 1804. gadā. Pašreizējo baznīcu cēlis prāvests B. Grišāns 1931. gadā pēc arhitekta Pavlova plāna. Bīskaps A. Rancāns baznīcu konsekrēja Sāpju Dievmātes un Sv. Boromeja godam. Galvenajā altārī atrodas Sāpju Dievmātes svētbilde. 2. Pasaules kara laikā Atašienes stacijā sabombordēto degvielas cisternu radītā triecienviļņa rezultātā baznīcai izsisti logu stikli un vērtīgas vitrāžas. Vecā koka baznīcā iekārtoti dzīvokļi [1]

1. Atašienes Sāpju Dievmātes Romas katoļu draudzes baznīca /  http://www.jekabpils.lv

Piemineklis nobendētajiem atašieniešiem

TEIČU REZERVĀTS

Teiču purvs

STIRNIENE

Stirnienes Svētā Laurencija Romas katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Dievnams būvēts no 1907. - 1909. gadam. Iesvētīts 1914. gadā. Baznīca stipri cieta 2. Pasaules karā. Sprādziens iznīcināja arī oriģinālās ērģeles. 2007. gadā baznīcai Gottingas draudze Vācijā dāvājusi jaunas ērģeles.

VARAKĻĀNI

Uzskata, ka 13. gadsimtam Varakļāni atradušies Varkas pilsnovadā. 1226. gadā novads nokļuva Rīgas arhibīskapa pakļautībā un tādējādi pirmoreiz minēts rakstītajos avotos kā - Warkland. 1483. gadā Varakļāni minēti, kā Livonijas ordeņa mestra Borha dzimtas īpašums. Livonijas kara laikā Varakļānus līdz ar pārējo Latgali pievienoja Polijas - Lietuvas valstij, kura Borhu tiesības uz Varakļāniem nostiprina 1583. gadā. 1772. gadam Latgale anektē Krievijas impērija. Zemju īpašnieki nemainās, bet apdzīvotā vieta turpina attīstīties -1784. gadā Varakļāni ieguva miesta tiesības un 144 gadus vēlāk -1928. gada 11. februārī - pilsētas tiesības. Varakļānos apskatāma muiža ar parku, Sv. Marijas katoļu baznīca, Sv. Viktora katoļu baznīca un luterāņu baznīca.

Varakļānu muiža

Varakļānu muiža atrodas Varakļānos Pils ielā 29. Pils ēkas izvietotas plašā laucē, kuru ietver skaists parks. Varakļāni jau no 15. gs. pieder no Vestfāles ieceļojušai Borhu dzimtai. Viens no šīs dzimtas piederīgajiem - Bernts fon der Borhs no 1472. - 1483. gadam bija Livonijas ordeņa mestrs. Pēc Livonijas kara Latgale kļuva par Polijas provinci un Varakļānos dzīvojošie Borhi pārpoļojās. Pirmajam zināmajam muižas īpašniekam jau ir izteikti polisks vārds - Jans Jenžejs Juzefs Borhs (1713. - 1780.). Viņš bijis Polijas karalistes lielkanclers, kurš saimniekojis arī Preiļu, Vārkavas, Galēnu, Stirnienes, Landskoronas, Pasienes u.c. muižās [1].  Mūsdienās apskatāmo Varakļānu muižas pili cēlis 1783. - 1789. g. Jana Jenžeja Juzefa Borha un Ludvigas Zībergas dēls Svētās Romas impērijas grāfs Mihaels Jans Borhs (1753. -1811.) pēc sava drauga itāļu arhitekta Vinčenco Mocoti projekta klasicisma stilā. Sākotnēji pils centrālo daļu vainagojis tornis ar galeriju, taču līdz mūsdienām tas nav saglabājies. Mihaels Borhs 1776. gadā kļuva par huzāru pulkvedi un karaļa uzdevumā pildīja diplomātisko misiju Itālijā un Maltā. Pēc atgriešanās Polijā viņš kļuva par Lietuvas karaspēka ģenerālkvartirmeisteru un kara departamenta pastāvīgās padomes locekli - kara ministru. Reizē ar ikdienas pienākumu pildīšanu valsts dienestā viņš bija cilvēks ar plašām daudzpusīgām interesēm, literāts un dabas pētnieks - vairāku zinātņu un mākslas akadēmiju loceklis. M. Borha pētījumi mineraloģijā publicēti Itālijā. 1776. gadā Dižonas Zinātņu akadēmijā tiek nolasīts Borha traktāts par indikatoraugiem, kuri norādot uz dzelzs rūdas klātbūtni zemes iežos. Pēc atgriešanās no diplomātiskās misijas Anglijā grāfs atsakās no sabiedriskās darbības un dzīvo Varakļānu muižā, kur laiku veltija literārai darbībai un zinātnei. Šeit atradās viņa savāktās minerālu kolekcijas, plaša bibliotēka un arhīvs. Jāatzīmē, ka Mihaels Borhs kā beilifs līdzdarbojās Maltas ordeņa Polijas atzara izveidē, savukārt viņa brālis Jozefs Heinrihs Borhs (1751. - 1835.) - Preiļu muižas īpašnieks - kļuva par Maltas ordeņa komandoru [2].

No 1921. - 1944. g. pilī darbojas Varakļānu valsts ģimnāzija. Arī pēc 2. Pasaules kara muižā bija skola, bet 1997. gadā šeit iekārtoja Varakļānu novada muzeju.

Sākotnēji pils centrālo daļu vainagojis tornis ar galeriju, taču līdz mūsdienām tas nav saglabājies. Pilī bijusi arī kapela.  Muižā saglabājušies atsevišķi 18. gs. sienu gleznojumi. Pils dienvidu fasādi rotā arī uzraksts latīņu valodā ar varā kaltiem burtiem: Virtute duce, Deo favente, Fortuna comit  -  "Vīrišķībai vadot, Dievam palīdzot, Laimei līdznākot". Savukārt uz ziemeļu fasādes lasām: Inhatum 1783  - "Iesākts 1783". Jādomā, ka ir bijis arī turpinājums - Finitum 1789 - "Pabeigts 1789", taču tas nav saglabājies. Grāfs M. Borhs bijis klasicisma mākslas cienītājs par ko liecina gan viņa muižas arhitektūra, gan vārdi: "Mākslai jābūt cēlai, jāveicina tikumi un vēlēšanās dzīvot noderīgu dzīvi".

1. Veinberga K., Zviedrāns J. Pilis un muižas

2. Latvijas un Neatkarīgā Hospitālā Militārā Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas Ordeņa attiecības

3. Nagļu Viktors. Mihaels de Borhs - izcyla personeiba 18. i 19.gs. mejā

Varakļānu muižas parks

Varakļānu pili ietver 1783. - 1789. gadā stādīts plašs ainavu parks (27 ha), kurā sastopamas 26 koku un krūmu sugas, 10 no tām introducētas. Šeit reģistrēti arī 5 dižkoki.  Cauri parkam tek  Kaževas (Kažauka, Kažava) upīte, kuras kreisajā krastā lejpus pils atrodas Mīlestības vai Jadvigas akmens. Nostāsti vēsta, ka zem tā esot apglabāta grāfa meita skaistā Jadviga. Stāsta, ka viņa samīlējusies kučierī, bet tas, protams, nav bijis pieņemams viņas tēvam. Rezultātā - pēc viena teiksmas varianta -  viņa izlēkusi pa pils torņa logu, pēc cita - gan Jadvigu gan viņas iemīļoto nopļāvis "trako Borhu līkais zobens", kurš glabāts pils pagrabā asins mucē, jo palaists vaļā, i mežu pļāvis nost, ja nav nekā cita bijis. Redzot, ka kučieris aizbēgs, grāfs palaidis zobenu vaļā... Akmenī iekalts uzraksts latīņu valodā: Amicitae et virtuti memoria et gratitudo 1798 anno - "Draudzībai un vīrišķībai, piemiņā un pateicībā 1798. gadā". Mūsdienās Varakļānu pusē jaunlaulātie mēdz pie Mīlestības akmens nolikt ziedus, jo tic, ka tas nes svētību. Pastāv arī uzskats, ka akmenī iekaltais uzraksts varētu būt veltīts M. Borha drauga, 1798. gadā mirušā  pils un parka arhitekta Vinčenco Mocoti piemiņai.

Varakļānu Svētās Marijas Romas katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Sv. Marijas katoļu baznīca celta no 1851. - 1854. gadam par Maltas ordeņa bruņinieku līdzekļiem [1] klasicisma stilā. Līdz ar dievnama uzcelšanu grāfs Karols Borhs dibinājis Varakļānu katoļu draudzi.

1. Latvijas un Neatkarīgā Hospitālā Militārā Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas Ordeņa attiecības

Svētā Viktora katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Baznīca celta 1814. gadā senā senču kulta vietā - Elku kalnā kā kapliča Varakļānu muižas īpašniekiem. 16. gs. Romā no katakombām izņēma Sv. Viktora mirstīgās atliekas, lai izdalītu baznīcām. 1778. g. tās piešķir arī Varakļāniem. Sākumā Sv. Viktora relikvijas glabājas Borhu pils kapelā, bet 1814. gadā tās svinīgi pārnesa uz jaunuzbūvēto baznīcu, kas šeit darbojās līdz 1854. gadam [1]. 1919. g. lielinieku valdīšanas laikā grāfu kapenes laupīšanas nolūkos uzlauž. Vēlāk - padomju varas gados šeit iekārtota graudu noliktava, bet pagaraba telpas pilnībā izdemolētas. Kopš 1989. g. baznīca atkal pieder katoļu draudzei. Dievnams izremontēts un Borhu kauli savākti un novietoti kapelas pagrabu sarkofāgu vietās. Pamazām tautā atdzimst tradīcija apmeklēt kapelu Sv. Viktora dienā.

1. Nagļu Viktors. Mihaels de Borhs - izcyla personeiba 18. i 19.gs. mejā

Elku kalns - Alku kolns

Elku kalns atrodas pašā Varakļānu pilsētas centrā.  Sena teiksma vēsta, ka Sv. Viktora kapela būvēta Elku kalniņā (latgal. - Alku kaļneņā, Alku kolnā). Kad Varakļānos ieradušies misionāri, viņi Elku kalnā pacēluši un iesvētījuši krustu. Apkārt šajā brīdī bija sapulcējušies dažādi apkārtnes burvji, raganas, vilkači un citi pagāniskā kulta piekritēji, bet līdz ar Dieva vārda minēšanu un krusta svētīšanu, visi šie ragaiņi un elles kalpi pārvērtušies par dažādiem dzīvniekiem un aizbēguši uz tā saucamo Raganbērzi. Viņus vajājis augsti paceltais krusts. Ar to zemei un novadam esot nests miers un svētība. Ar šo uzvaru saistās baznīcai dotais svētā Viktora vārds [1].

1. Nagļu Viktors.  Mihaels de Borhs - izcyla personeiba 18. i 19.gs. mejā

Varakļānu luterāņu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Celta 1874. gadā. Atjaunota 1994. gadā

Uz maršruta IV daļu: Varakļāni - Rēzekne - Ludza