Celta 1847. gadā pie Lielvārdes - Lēdmanes ceļa. Pirmajā pasaules kara laikā baznīca nopostīta. 1928. gadā uzceltais dievnams bija koka ēka ar skaidu jumtu. Tas drīz nodega. 1936.gadā baznīcu atjaunoja. Padomju laikā baznīcā iekārtoja dzīvokļus. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcā atkal notiek dievkalpojumi [1]
Jumpravas vārds rakstos minēts jau 13 gs. vidū, kad 1259. gadā bīskaps dāvina Rīgas Cisterciešu sieviešu klosterim šeit zemi. Drīz arī radusies Jungfernhot - Jumpravmuiža. Senvācu dialektā vārds "Jungfer" nozīmē "jaunava", un no šī vārds cēlies vēlākais "Jungfernhof" nosaukums, ko latvieši pārdēvējuši vienkārši par Jumpravu. Muižas kungu nams gājis bojā XX gs. sākumā. No muižas apbūves saglabājusies smēde, lielā muižas magazīna, staļļi, kalpu māja un klēts. Patreizējās Jumpravas centrs sāka veidoties pēc 1965. gada. 1996. gadā Jumprava ir izpelnījusies Vidzemes sakoptākā pagasta godu. 1999. gadā pagastam tika apstiprināts ģērbonis un karogs. Ģērbonī attēlota senākā pagasta celtne - baznīca , kuru iekļauj liepu lapu rindas, kuras simbolizē liepu alejas ceļu, savienojot Dzelmes un Jumpravu.
"Stāstīšu to, ko dzirdēju no vecmāmiņas. Senāk viss bija savādāk kā tagad. Daugava lēni un mierīgi tecēja pa savu gultni. Viņa netrakoja kā tagad ar applūdināšanu. Ļaudis strādāja savos laukos un pļavās. Viņi ticēja savam Dievam, visa laba darītājam un bijās no Velna. Tomēr Velns bija noskaities uz cilvēkiem. Viņš meklēja ceļu, kā atriebties. Tur, kur tagad atrodas Ozola sala, senāk esot bijis viens liels ūdens klajums. Arī tur, kur tagad Velndobes krogs, senāk esot bijis krogs, bet ne šis. Un tad šo krogu ar visu viņa apkārtni Velns izraudzījis, lai atriebtos cilvēkiem. Kādu nakti, kad visi gulēja saldā miegā un tuvējās pilsētiņas iedzīvotāji nemaz nejuta briesmas, Velns steidzās uz krogu. Arī krogā visi gulēja, tikai gailis tā kā drusku manījis nelūgtā viesa ierašanos. Tomēr gailis nedziedāja, bet gaidīja, ko tad šis īsti darīs? Velnam jau arī tas īsti pa prātam. Nu tikai pie darba! Velns sagrābis ar savu milzīgo ķetnu zemes un steidzies uz Daugavu. Ticis pret to vietu, kur Daugava bija visplatākā un lauki krastos visskaistākie, Velns metis zemes ūdenī. Tomēr ar vienu sauju nepietika, lai aizdambētu visu Daugavu. Neko darīt, steidzies pēc otras. Tomēr steidzoties nokritusi aste, un, kamēr to sameklējis, gailis jau dziedājis trešo reizi, un Velnam bija jāpazūd. Tagad tur, kur Velns grābis zemes, var redzēt dziļu, dziļu dobi, un tur, kur viņš skraidelējis, asti meklēdams, ir palicis liels grāvis. Jādomā, ka viņa soļi bija smagi, ka viņš varēja tādu grāvi izspert. Tagadējā Ozola sala esot Velna roku darbs. Pateicoties gaiļa dziedāšanai, tuvējā Jaunjelgavas pilsētiņa tika izglābta no noslīcināšanas. Tā arī krogs dabūja nosaukumu - Velndobes krogs. Pirmais koks, kas auga uz šīs salas, bija ozols. Vēlāk zem šī ozola bija ziedokļa uguns, kur Līgo svētkos senie latvieši pielūdza savus dievus. Tā arī sala saucās par Ozola salu" [1, 2].
"Kā cēlusies "Veldobe". Senāk viss bijis tikai līdzens lauks. Tad velns iedomājis aizdambēt Daugavu. Viņš pirmo klēpi pagrābis aiz lielceļa, uz Daugavas pusi. Tur arī palikusi liela bedre. Ar šo klēpi viņam nepieticis. Otru klēpi viņš grābis otrā pusē ceļam, kur arī atrodas īstā "Veldobe". Aiznesis vienu, velns nācis vēl pēc otra. Te iedziedājies gailis un velns, tupeles pamezdams, jozis projām. Tagad vēl stāsta, ka velna tupeles iegrimušas turpat uz lauka, kur atrodas vēl kāda neliela bedre. Velns šos klēpus iesviedis Daugavā, kur atrodas tagad "Ozolu sala". Tā kā velns šo bedri izgrābis, tad arī viņa nosaukta par "Veldobi". Par "Veldobi" ir arī kādas teikas, piemēram: "Lāčplēsis". "Veldobe" atrodas: Daugavas labajā krastā. Rīgas apriņķī. Skŗīveru pagastā. Septiņdesmit divus kilometrus no Rīgas. Deviņus kilometrus no Skrīveriem, uz Rīgas pusi" [3].
Kraukļu akmens, saukts arī par Velnakmeni, atrodas Skrīveros netālu no Aizkraukles pilskalna un Zemkopības institūta, starp Rīgas - Daugavpils šoseju un Jāņa Purapuķes ielu, ieplakas rietumu malā. Kraukļu akmenī (garums 3, 9 m, platums 3, 8 m, augstums 2, 0 m) iekalta 7 - 8 cm dziļa un metru gara rieva, ieurbts caurums. Arheologs Juris Urtāns pieļauj, ka akmeni bijis paredzēts saspridzināt, bet kaut kas spridzinātāju no šā nodoma atturējis. To apstiprina arī kāds nostāsts: zem akmens aprakts zelta pods, bet to var izrakt tikai tad, ja neviens cits racēju neredz. Reiz kāds mantracis bija nolēmis akmeni saspridzināt, iekalis rievu, bet tomēr kāds vēlīns garām gājējs darbu iztraucējis. Kāda cita teika stāsta, ka šo akmeni Velns gribējis iesviest Daugavā plostu ceļā, bet gailis Velnu aizdziedājis. Ieleju, kurā akmens atrodas saukuši par naudas grāvi un domājuši, ka te aprakta zviedru kara kase. 1930. gadā tuvējo Kaktiņu māju saimnieks Fricis Laumanis stāstījis, ka vēl pirms pirmā pasaules kara zviedru kara kasi meklējuši «valsts vīri» no Pēterpils. Rakuši arī zem rijas, bet, tā kā rija varējusi sabrukt un saimnieks iepriekš pieprasījis samaksāt rijas vērtību, tad rakšanu pārtraukuši" [1].
"Velnakmens, saukts arī par Kraukļu akmeni, atrodas šosejas labajā malā pirms pagrieziena uz Skrīveriem. Teika stāsta, ka šo akmeni Velns gribējis iemest Daugavā, bet gailis darbu iztraucējis. Tāpat ar akmeni saistās teikas par veco naudu - zem akmens atrodoties naudas pods. Ir teikas, kas skaidro arī otru akmens nosaukumu. Ap akmeni vienmēr griezušies kraukļi, jo šeit tika upurēti cilvēki, kuru nogalinātos ķermeņus turpat pametuši. 1974. gada vasarā arheoloģiski izpētīta akmens tuvākā apkārtne. Akmens dienvidu pusē atsedza 5 m² lielu māla klājumu. Kultūras slānī atrada vairākus atradumus - zirga kāpsli, galodas, kalēja kaltas naglas, raukni" [2].
1.
Urtāns J. Kraukļu akmens / Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. - Rīga: Avots, 1990. -55., 56.lpp.
2. Daugavkrastu pieminekļi: ceļvedis. -Koknese: Stučkas vēstures un mākslas muzejs, 1989. - 34., 35.lpp.
Aizkraukles pilskalns
Aizkraukles pilskalns atrodas Daugavas ielejas malā pie Skrīveru Zemkopības institūta. To no apkārtnes nodala Daugavas ielejas sāngravas. Ar platu un dziļu grāvi pilskalns ir pārdalīts divās daļās. Abu kalna daļu plakumu galos izveidoti aizsargvaļņi, bet nogāžu augšdaļas nostāvinātas. Pilskalna lielākajā plakumā konstatējamas no laukakmeņiem mūrētas sienas paliekas. Starp pilskalnu un Daugavu atrodas Aizkraukles senpilsēta un Aizkraukles vecās (13. - 17. gs.) mūra baznīcas drupas un kapsēta. Pilskalna tuvumā ir divi kapulauki. Pilskalnā no 1971. - 1976. gadam notika arheoloģiskie izrakumi, kurus vadīja arheologs Vladislavs Urtāns. Tajos iegūtie senākie atradumi attiecas uz I gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Konstatēts, ka mūra siena pilskalnā veidota 13. gs. sākumā. Aizkraukle un Aizkraukles pils vecākā Vievalža vārds (Viewaldus) vairākkārt minēti 13. gs. rakstītajos avotos. Aizkraukles koka pili krustneši nodedzināja 1205. gadā [1]
Aizkraukles luterāņu draudzes baznīca atrodas ap 6 km no Aizkraukles pilsētas uz rietumiem, Daugavas ielejas kraujas malā pie vecās Rīga - Daugavpils šosejas un pašām Skrīveru robežām. Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 1613. gadā šeit būvēta koka baznīca, kas drīz vien nopostīta. Mūra baznīcu uzbūvēta 1668. gadā vai, spriežot pēc virs portāla piestiprinātās akmens plāksnes, 1680. gadā. Baznīca pārbūvēta1896. - 1899. gadā pēc arhitekta G. Krona projekta. Nostāsti liecina, ka 2.pasaules karā ēkas jumtu sašķieba, kad tajā ietriekusies vācu lidmašīna. Kopš 1988. gada notiek baznīcas atjaunošanas darbi. Baznīcā atrodas A. Annusa altārglezna "Kungs, palīdzi, mēs grimstam!" [1]
Aizkraukles ordeņa pils (Ascheraden) drupas atrodas Daugavas ielejā pie Karikstes ietekas Daugavā. Pils būvēta ap1210. gadu, lai nodrošinātu kundzību pār letgaļu zemēm un aizsargātos pret lietuvju uzbrukumiem. 1226. g. to ieņēma zemgaļu valdnieks Viesturs, taču ordenim to drīz izdevās atgūt. 1559. g. Aizkraukli ieķīlā poļiem, 1577.g. to ieņēma Jāņa Briesmīgā (Ivana Bargā) karaspēks. VII gs. vidū pili pili noposta. Mūsdienās apskatāms neliels pils mūru fragments ar nišām un šaujamlūkām. Pārējo pils mūru un to pamatu vietas iezīmē zemes paaugstinājumi, vienīgi pilsvietas dienvidaustrumu daļā redzami pavisam nelieli ar velēnām neapklāti mūru fragmenti. Pilsdrupas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Par Aizkraukles pilsdrupām pierakstīta teika: "Vidzemē, Aizkraukles pagastā, vienu kilometru no Aizkraukles baznīcas, Daugavā ietek neliela upīte - Kāriste. Uz upītes kreisā krasta Daugavmalā rēgojas bruņinieku pils sadrupušie mūri. Daudz esmu dzirdējis dīvainu nostāstu par bruņinieku pilīm un to apdzīvotājiem. Gribu pastāstīt par Aizkraukles pili to, ko dzirdēju no vecas māmiņas. Viņa stāstīja, ka senos laikos, kad Latvijas meži stāvējuši savā pirmatnējā krāšņumā, kāds bruņinieks pie Kāristes grīvas cēlis sev staltu, stipru pili. Tikuši aicināti meistari no dažādām zemēm, un bruņinieks licis pilī ierīkot slepenu pagrabu un garas, dīvainas apakšzemes alas. Kad pils bijusi pabeigta, bruņinieks licis sasaukt visus meistarus, pavēlējis tos nokaut un līķus iesviest Daugavā. Būdams ļoti mantkārīgs, bruņinieks ar saviem kareivjiem gājis laupīt leišus un igauņus, tā sakrādams lielu bagātību. Mantu viņš glabājis pils slepenajā pagrabā. Lai gan pagrabu pēc meistaru nāves neviens cits nezinājis kā viņš, tad tomēr tas baidījies. Kādu nakti pie viņa ieradies Velns un teicis: "Ja tu man apsoli savu dvēseli, tad es gādāšu par tavas mantas drošību." So priekšlikumu bruņinieks pieņēmis. Velns licis sabērt zeltu ozola lādē, novietot to slepenajā pagrabā un atsūtījis milzīgu čūsku, kuru novietojis uz lādes. Čūska bijusi ļoti nikna un visus, kuri tuvojušies naudas lādei, izņemot pašu bruņinieku, ar ģiftīgu kodienu nogalinājusi. Nu bruņinieks juties par savu mantu drošs. Kādreiz viņš izgājis ar kalpiem laupīt. Laupīšana izdevusies spīdoši, un viņi atgriezušies ar lielu laupījumu. Šī uzvara viņiem bijusi lemta pēdējā. Aplaupītie sapulcējušies kādu nakti, kad pilī bijušas dzīres, uzbrukuši un visus pils iemītniekus apkāvuši, bet lielās bagātības neizdevies atrast. Priekš pasaules kara māmiņa redzējusi dīvainu sapni. Viņa sapņojusi par Aizkraukles pils mantu pagrabu. Sapni teikts, ka, ja viņa esot drošsirdīga, tad paslēpto bagātību varot iegūt: jāpaņemot krelles, ar kurām katoļticīgie Dievu lūdzot, un naktī pulkstens divpadsmitos jāejot uz pils drupām. Vienā drupu stūrī būšot ieeja zemē Pa šo eju viņa nokļūšot mantas pagrabā. Līdzpaņemtās krelles lai uzsviežot čūskai, tad tā pazudīšot. Iegūto bagātību lai paturot pati. Minēto bagātību iegūt viņa negājusi, jo domājusi, ka Velns gribot viņu ievilināt izsalkušai čūskai par barību. Cik šinī nostāstā patiesības, to neviens nezin, un tas paliek māmiņas noslēpums" [1]
Pļaviņu hidroelektrostacija ir lielākā Daugavas spēkstacija. Pēc jaudas tā ir ievērojamākā hiedroelektrostacija Latvijā un Baltijā, kā arī ierindojas starp lielākajām Ziemeļeiropas HES. Pļaviņu HES uzcēla piecos gados - no 1961. gada - 1966. gadam, neraugoties, ka būvniecība notika sarežģītos ģeoloģiskos apstākļos. HES jaudu (868,5 MW) nodrošina samērā augstais kritums (maksimālais kritums - 40 m). Spēkstacijai ir nozīmīga loma Baltijas energosistēmas stabilitātes nodrošināšanā - elektrostacija dažu minūšu laikā spēj kompensēt Ignalinas AES darbības daļēju vai pilnīgu apstāšanās gadījumā nepieciešamo elektroenerģiju. Atslēdzoties vienam no Ignalinas AES energobloka turboģeneratoriem, paredzēta automātiska piecu Pļaviņu HES hidroagregātu iedarbināšana, savukārt atslēdzoties visam energoblokam - paredzēta automātiska visu 10 Pļaviņu HES hidroagregātu iedarbināšana. Pļaviņu HES konstruēta kā maksimumslodžu elektrostacija, ko paredzēts iedarbināt tikai diennakts stundās, kad elektroenerģijas patēriņš ir vislielākais. Elektrostacija ir būtiski atšķirīga no lielākās daļas līdzīgas jaudas elektrostaciju ar to, ka tās ēka, ņemot vērā elektrostacijas lielo jaudu, ir ļoti kompakta un tās ūdens pārgāznes un ražošanas telpas apvienotas vienotā blokā, kurā ir ierīkots arī autotransporta tunelis.
Pļaviņu HES piedāvā ekskursijas. Maršrutā ietilpst: HES laukums, Lejasbjefa skatu laukums, HES makets foajē un transformators Nr.1, Mašīnzāle, hidroagregāts Nr.2, Augšbjefa skatu laukums. Ekskursiju var pieteikt pa tālruņiem 65110309.
Kalnaziedu upurozols
"Apmēram 300 m uz dienvidiem no Kalnaziedu pilskalna atrodas upurozols (...) Nostāsti vēsta, ka ļaudis pie ozola ziedojuši labību, dažādus ēdienus un dzērienus. Aizkraukles arheoloģiskā ekspedīcija ir izpētījusi ozola apkārtni. Atklātas jaunāku laiku ugunskuru paliekas, kulta ugunskuri zem paša ozola nav kurināti" [1].
1. Daugavkrastu pieminekļi: ceļvedis. -Koknese: Stučkas vēstures un mākslas muzejs. 1989. - 29.lpp.
Kalnaziedu pilskalns
Aizkraukles vēstures un mākslas muzejs "Kalna ziedi"
Kopš 1989. gada 18. novembra Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs atrodas Muzeja ielā bijušajā "Kalna Ziedu" saimniecībā. Ekspozīcija izvietota gan ēkās, gan tām piegulošajā dārzā. Dzīvojamā ēka rekonstruēta 1989. gadā, uz kūts pamatiem 1994. gadā uzcelta Krātuves ēka, 2000. gadā vāgūža vietā uzcelts Izstāžu nams. 1995. gadā ar Eiropas Padomes atzinumu par koka mantojuma saglabāšanu muzejam piešķirts zilais zeltzvaigžņu karogs [1]. Darba laiks apmeklētājiem ik dienas no plkst. 11 līdz 17. Slēgts - pirmdienās, otrdienās. Tālrunis: (+371) 651 23351.
Atrodas Aizkrauklē, Lāčplēša ielā 22, Daugavas krastā starp pilsētas centru un "Kalna ziediem". Arhitekts Juris Letinskis. Baznīca konsekrēta (iesvētīta) 2000.gada 16. janvārī un veltīta Svētās Terēzes no Bērna Jēzus godam. 2003.gada 16. februārī no Francijas Lizje pilsētas atvestas Svētās Terēzes relikvijas.
Kristus Spēka Aizkraukles evaņģēliski luteriskā baznīca
Baznīca atrodas Aizkrauklē Baznīcas ielā 1. Dievnamu vidē ainaviski izceļ rūpīgi koptie zālāji un dārzs. Baznīcu ar tai piederīgo ēku kompleksu projektējusi arhitekte - Rudīte Lipore. Projekta risinājumu netradicionālu dara draudzei paredzēto palīgtelpu dominējošais īpatsvars. Dievnams iesvētīts 1998. gadā.
Daugavas krasti pie tagadējām Pļaviņu bijusi apdzīvota jau ap 3. gs., par to liecina atradumi 1952. – 1964. gadā arheologa Ēvalda Mugurēviča vadītajos izrakumos Lokstenes pilskalnā. Dzīve Lokstenes pilskalnā apsīka 11. gs., kad strauji attīstījās jauns apdzīvots centrs Oliņkalnā [1]. Dzīve šeit turpinājās arī pēc vācu iebrukuma. Rīgas arhibīskaps 14. gs. 2. ceturksnī Lokstenes pilskalnā uzcēla mūra pili, ko 1347. gadā izlēņoja Johanam Lokstem un viņa audžudēlam Ārendam Stokmanam [2]. Pēc Vartberges Hermaņa hronikas ziņām nedaudz vēlāk - 1373. g. iepretim Lokstenei Daugavas pretējā krastā Livonijas ordenis uzcēla otru nocietinātu atbalsta punktu – Sēlpili. Pastāv arī uzskati, ka šeit mūra pili jau 1193. gadā cēlis bīskaps Meinhards (J. G. Arnts), bet pagaidām tas nav pierādīts [3]. Līdz Ziemeļu karam Sēlpils ietilpa Kurzemes hercogistē. Kara laikā šo arvien vēl nozīmīgo militāro atbalsta punktu ieņēma zviedri. Lai nedotu iespēju ienaidniekam nostiprināties šajā vietā, Lēvenhaupts izlēma Sēlpils pili iznīcināt, pili uzspridzinot. Lokstenes pils pastāvēja tikai līdz 15. gs. pirmajai pusei. Netālo no vecās pilsvietas 16. – 17. gs. sāka attīstīties jauns apdzīvots centrs – Stukmaņu muiža. Vietas uzplaukumu veicināja 1861. gadā izbūvētaisRīgas - Daugavpils - Orlas dzelzceļš. Uz muižas zemes esošā Pļaviņu kroga un Pļaviņu māju apkārtnē atklāja dzelzceļa staciju. Drīz vien šeit izauga ievērojams skaits lielāku un mazāku tirgotavu un noliktavu. 1894. gadā šeit uzcēla stikla fabriku. 1905. gadā atcēla noteikumus, kuri aizliedza atvērt Pļaviņās tirgotavas un uz 0,5 pūrvietām zemes celt vairāk nekā vienu ēku, rezultātā šeit izveidojās blīvi apdzīvota vieta. Attīstību pārtrauca 1. Pasaules karš. Tā laikā nopostītas 43 dzīvojamās ēkas un stikla fabrika, stipri cieta arī Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās baznīcas ēka. 1919. g. jūlija uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Drīz Pļaviņās nodibināja visas Austrumfrontes štābu un tā vadība tika uzticēta pulkvedim Jānim Balodim. Drīz vien pēc Latvijas Neatkarības nodibināšanas – 1922. gadā Pļaviņām tika piešķirtas miesta tiesības, bet 1927. g. 26. aprīlī ar ministru kabineta lēmumu 81. panta kārtībā, nodibināta Pļaviņu pilsēta, pievienojot tai Gostiņus.
1. Urtāns J. Daugavzeme: ceļvežu sērija. Daugavas pilskalni. Lokstenes pilskalns. R., Latvijas Kultūras fonds, 1993. -20.
Ekotūrisma atlantā ievietotā informācija un attēli ir privātīpašums, ko aizsargā LR Autortiesību likums. Jebkādu datu izmantošanai nepieciešams saņemt autora atļauju. Saņemot atļauju, jāievēro šādi noteikumi: * izplatot, pārveidojot vai/un atvasinot jaunus materiālus, jāietver atsauce uz ekoatlants.lv un autoru (iem), * tieša vai pārveidota materiāla izmantošana peļņas gūšanas (pārdošanas) nolūkos ir aizliegta, * citātos no ekoatlants.lv mājas lapas, jāuzrāda atsauce uz konkrēto mājas lapu.
