Maršruts Rīga - Pļaviņas vides tūristu iepazīstina ar Latvijas likteņupes - Daugavas krastu vidi un tās vērtībām. Ceļvedī īpaši akcentētas kultūrvēsturiskās vides un dabas vērtības. Maršrutu iezīmē pilsētas un apdzīvotas vietas Google pārskata kartē par kurām mājaslapā rodama plašāka un detalizēta vizuāla, rakstiska un kartogrāfiska informācija.

Maršruta vietas: Rīga - Doles sala - Salaspils - Saulkalne - Ikšķile - Ogre - Ciemupe - Ķegums - Lielvārde 

Maršruta (I un II daļa) pārskata karte

DOLES SALA

Rīgas HES

Ideja par vairāku hidroelektrostaciju  būvi uz Daugavas, tajā skaitā arī par Rīgas HES celtniecību, radās jau XX gs. sākumā. Nodomu īstenošanu izjauca Pirmais pasaules karš. Rīgas HES būvdarbi sākās līdz ar Daugavas aizbēršanu pie Mārtiņsalas - 1966. gada 6. jūlijā. Rīgas HES darbību sāka jau 1975. gada septembrī, tomēr pilnībā to pabeidza tikai 1985. gada 20. augustā. Hidroelektrostacija aprīkota ar sešiem hidroagregātiem ar "Kaplan" turbīnām. Elektrostacijas hidroagregātu kopējā uzstādītā jauda ir 402 megavati, bet tās saražotās elektroenerģijas apjomi 2004. gadā veidoja 735 gigavatstundas. Rīgas hidroelektrostacija ir sagatavota, lai nodrošinātu rezerves jaudas Ignalinas atomelektrostacijas (AES) darbības daļējas vai pilnīgas apstāšanās gadījumiem. Pēc dambja uzbūvēšanas izveidojās ūdenskrātuve ap 42,3 km2 liela ūdenskrātuve, kura savās dzīlēs paņēma Mārtiņsalu un apmēram pusi no Doles salas

Dižozols pie "Taurītēm"

Šķērssēklis

Daugava starp Doles salu un Rumbulu pārsvarā ir sekla, ar dolomīta pamatu, ar vienu salu - Šķērsēkli. No citiem sēkļiem, lielākais ir Kalmačsēklis. Rīgas HES darbības rezultātā Daugavas posmā no aizsprosta līdz Doles salas ziemeļu galam - Ceļa Daugavā - regulāri vērojamas ūdens līmeņa svārstības.  Ziemas laikā īslaicīgi Daugava var pārklāties ar ledus kārtu, bet HES darbības rezultātā ledus regulāri lūzt un straume to izskalo krastā. Daugavā Šķērssēkļa apkārtnē laba ūdensputnu, bridējputnu un kaijveidīgo putnu novērošanas vieta visa gada garumā [1]. 2009. gada aprīļa beigās - maija sākumā Šķērssēklī novēroti ap 50 jūras kraukļi

1. http://putni.nerealitate.lv/kur/doledarzini.htm

Villa Dole

Viesu nams Villa Dole

Vecdoles pilsdrupas

Vecdole (Alt-Dahlen) pirmoreiz minēta 1226. gada 23. maijā   Daugavgrīvas klosterī sastādītā dokumentā, ar kuru pāvesta legāts Modenas Viļums atņēma tiesības uz Doles pili bruņiniekam Dolenes Johannesam (Johannes de Dolen), jo viņš patvaļīgi un atkārtoti rīkojis karagājienus uz Viriju (Igaunijā), kas tajā laikā jau piederējusi pāvesta misijas valstij. Pēc šī akta Johannesa īpašumi Doles salā līdz ar visām tiesībām pārgāja Rīgas pilsētai. 1255. gada 31. martā pāvests apstiprināja arhibīskapam tā valdījumus, to starpā arī Doles pili. 13./14.gs. mijā pils kādu laiku nokļuva Livonijas ordeņa rokā, taču 1318.g. 23. februārī pāvests Jānis XXII lika ordeņa mestram atdot  Doli  arhibīskapam. 14.gs. salas pretējā  krastā pie Sausās Daugavas uzcēla Jauno Doles pili. Nopostīto Vecdoli vairs neatjaunoja. 17. vai 18.gs. pilsdrupās ierīkoja kaļķu cepli. No 1966. - 1968. gadam Vecdoles pils vietā notika arheoloģiskie izrakumi Māra Atgāža vadībā. Tagad redzamie mūri atklājās tikai pēc šo pētījumu laikā veiktajiem zemes darbiem. Pils veido  39,5 x 27 m lielu taisnstūri, kuru no visām pusēm aptver 1,2 - 1,3 m biezs mūris. Galvenā ieeja ar 3 m platu vārtu ailu atradusies pils dienvidaustrumu galā. Pils ziemeļu stūrī bijusi taisnstūrveida 5,0 x 4,5 m liela telpa vai torņveida ēka, kurai blakus pils ziemeļrietumu mūrī ierīkota otra - 0,8 plata ieeja. Pils rietumu stūrī atradusies mūra dzīvojamā ēka ar pagrabu. Pagraba telpā izbūvēta hipokausta krāsns, kura kurināta no ārpuses un kalpojusi virs pagraba esošās telpas apsildīšanai. Otrajā būvperiodā pils ziemeļrietumu galā celts plānā kvadrātisks, 7,3 x 7 m liels izvirzījums - iespējams tornis. 1902. g. pilsdrupu plānu uzmērojis K.Lēviss of Menārs [1].

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. -R.: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004. -152. -155.lpp.

Tuļģu Jāņa kalns

Arheoloģiskajā un tūrisma literatūrā Jāņa kalns minēts kā sena kulta vieta [1,2]. Par kalnu saglabājies teksts Bīlenšteina onomastiskajos materiālos: "Tagad priedēm apaudzis. Apaļu izskatu. Vecos laikos tur ļaudis gājuši līgot. Tuļģu robežās" [3].

1. LRAP, 133. lpp. atzīmēts kā "kulta vieta"

2. LSS, 40., 41. lpp.

3. BOM, 52. Doles dr. Doles muiža. 45. lpp.

Doles muiža

Doles muiža atrodas augstā Sausās Daugavas kraujā, blakus bijušās Doles pils vietai. Muižas jaunā kungu nama torņa smaile, īpaši no Sausās Daugavas kreisā krasta, jau pa lielu gabalu veido vietai raksturīgu siluetu. Šī ēka celta 1898. gadā "ķieģeļu stilā", lai gan muižas pirmsākumi meklējami 17.gs. Vēlāk - 18.g. otrajā pusē muiža piederēja skotu izcelsmes aristokrātu Lēvisu of Menāru dzimtai, no kura cēlušies vairāki ievērojami zinātnieki, piemēram, meža zinātnieks A. Lēvis of Menārs (1777 - 1830), dabas zinātnieks O. Lēvis of Menārs (1838 - 1890), vēsturnieks un etnogrāfs K. Lēviss of Menārs (1855 - 1930). 1920. gadā muižas pilī iekārtota pamatskola, bet 1954. gadā - kolhoza klubs. 1969. gadā nodibināja Doles Vēstures muzeju. 1977. gadā to atvēra apmeklētājiem, bet 1996. gadā - pārdēvēja par Daugavas muzeju. Ideja par muzeja izveidi sākotnēji saistījās ar ieplānotajiem Rīgas HES celtniecības darbiem, pirms kuriem arheoloģiskajos izrakumos bija savākts bagātīgs arheoloģisks materiāls.

Dolomītu atsegumi pie Doles muižas

Tipisks augšdevona Daugavas svītas nogulumiezis.  Ieža apakšējo daļu 4 m biezumā veido raibi sarkani dolomīti un dolomītmerģeļi. Uz to izskalotās virsas 2,5 m biezumā gulstas Altovas slāņu kvarcītveida metasomātiskie dolomīti ar saskalotu gliemežu brahiopodu čaumalu lēcām. Kopējais augstums 12 m. Valsts nozīmes dabas piemineklis kopš 1977. gada [1]

1. Pēc Doles muzeja informācijas

SALASPILS

Salaspils katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Piemineklis zviedru karavīriem

Salaspilī pie Daugavas Sv. Jura baznīcas apkārtnē 1605. gada 27. septembrī notika Salaspils kauja. Lietuvji karavadoņa J.K.Hodkeviča vadībā smagi sakāva Zviedrijas karaļa Kārļa IX karaspēku. Krita aptuveni 10 000 zviedru (citur minēts, ka 8500 vai 9000). Zviedrijas karalim Kārlim IX izdevās izglābties, pateicoties kāda vidzemnieka Heinriha Vredes pašaizliedzībai. Viņš valdniekam kaujā nogalinātā zirga vietā atdeva savējo un tādējādi pats krita par upuri ienaidniekam. Piemineklī iekalti vārdi: "Te 1605. g. 27. IX viedzemnieks Heinrihs Vrede, ziedojot sevi, izglāba Zviedrijas ķēniņa Kārļa IX dzīvību, bet 9000 ķēniņa karavīru krita - kaujas laukā".

Piemineklis poļu uzvarai Salaspils kaujā

Rīgas - Daugavpils šosejas kreisajā malā novietots piemineklis poļu, lietuviešu un kurzemnieku uzvarai Salaspils kaujā. Piemineklī iekalti Lietuvas, Polijas un Kurzemes ģerboņi un teksts: "Šeit, 1605. g. 27. septembrī, vienā no lielākajām jauno laiku vēstures cīņām - kaujā pie Salaspils (Kirholma) - Polijas karaļvalsts un Lietuvas lielkņazistes karaspēks, piedaloties Kurzemes hercogistes karaspēkam, hetmaņa Jana Karola Hodkeviča vadībā izcīnīja uzvaru pār skaitliski pārāko Zviedrijas karaļa Kārļa IX karaspēku. Polijas Republikas valdība".

Rīgas HES dambji

Sv. Jura Salaspils baznīcas drupas

Sv. Jura baznīcas celšanas laiks nav zināms. Tā nopostīta vairākkārt -1577. gadā un 1605. gada septembrī lielajā Salaspils kaujā. 1613. gadā tā atjaunota pēc poļu hetmaņa Hodkeviča pavēles. Viņš pateicībā Dievam par piešķirto uzvaru baznīcai personiski ziedoja līdzekļus. Priekšstats par baznīcas agrāko izskatu gūstams J.K.Broces zīmējumā. 1896. gadā pēc arhitekta G.Krona projekta ēka kapitāli pārbūvēta, Pirmajā pasaules karā atkal sapostīta un līdz 1934. gadam atjaunota. Altāri rotājusi K.Miesnieka 1930. gadā gleznotā "Dienišķā maize". Otrajā pasaules karā baznīcai sašauts jumts, izbiruši stikli, taču citādi nav skarta: izlaupīte un sagrauta pēckara "uzplaukuma gados" [1].

Villeruša V. Gājums. R.: Kabata, 1994. -49. - 51. lpp.

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Līvu ķēniņa Ako piemiņas vieta

Šeit Daugavas krastā 1207. gadā kaujā ar vācu krustnešiem kritā Līvu valdnieks Ako. Hronists Latviešu Indriķis par viņu rakstīja no ienaidnieka pozīcijām: "To vidū bija Ako, viņu vadītājs un vecākais (princeps ae senior) visas nodevības un visa ļaunuma ierosinātājs, kas bija uzkūdījis Polockas valdnieku (regem de Ploceke) uz karu pret rīdzeniekiem, kas bija savācis lietuvjus, sasaucis turaidiešus un visu Līvzemi cīņai pret kristiešiem. Līdz ar citiem arī viņš tapa nogalināts un viņa galva ar uzvaras vēsti nosūtīta bīskapam [1]

1. Indriķa hronika X:8

Spolīškalns

Spolīškalns savu pazīstamāko nosaukumu ieguvis pēc Spolīšu mājām. Kalnu mēdz saukt arī par Mūku kalnu. To novienas puses ietver Rīgas HES ūdenskrātuve, no otras - purvaina ieplaka.  Kalna nogāzes augstas stāvas. Pēc II Pasaules kara uzbērta mākslīga uzeja kalnā un tur ierīkota izpriecu vieta (...) Ir ziņas, ka piemineklī atrastas dažāda veida senlietas: rotas lietas, dzelzs šķēps, arī cilvēku kauli. Pēc tā spriežams, ka te bijusi arī kapsēta. 1974. gadā J.Daiga gan uzsāka pieminekļa izpēti, norokot izrakuma laukumā velēnas kārtu, tomēr turpināt pētījumus dažādu iemeslu dēļ nevarēja. Nedaudzas atrastās trauku lauskas varētu liecināt, ka pilskalnā ļaudis dzīvojuši I. g.t.p.m.ē. un m.ē. I g.t. sākumā. Tiešā pilskalna tuvumā Daugavas krastā pie Lipšiem atradās liels lībiešu kapulauks un apmetnes, ko tagad sedz ūdenskrātuves ūdeņi. Tautas nostāstos minēts, ka kalnu Napoleona laikā ar ķiverēm sanesuši zaldāti un ka tajā bijusi sena soda vieta [1,2]. Kalna nogāzes aizaugušas krūmiem.
1. E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Vidzeme. - R., 1930. - 24. - 25. lpp.
2. Urtāns, J. Daugavas pilskalni. Mūku kalns, pilskalns 25. - R., 1993. -25.

IKŠĶILE

Ikšķiles klosteris

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Ikšķiles Sv. Meinarda luterāņu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Ikšķilē, Kalēju ielā 1. Celta 1931. - 1933. gadā, pēc arhitekta P. Kundziņa projekta. Padomju varas gados baznīca izmantota par Latvijas valsts bibliotēkas grāmatu glabātavu. Ikšķiles luterāņu baznīcas draudzi atjaunoja 1989. gadā, bet dievnams tās rīcībā nonāca desmit gadus vēlāk

Svētā Gara Ikšķiles pareizticīgo baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Baznīca atrodas Ikšķiles pareizticīgo kapu teritorijā. Tā celta 1936. gadā pēc V. Šervinska projekta. Būvei raksturīgas Vladimiras apgabala dievnamu celtniecības tradīcijās. Vietējās nozīmes kultūras piemineklis. Cara vārti bija iecerēti klasicisma stilā ar kanonā paredzētajām trim durvīm, bet vietu trūkuma dēļ, realizēti tikai centrālie vārti, pārējā plakne dekorēta vienkāršām svētbildēm, kuras izvietotas kanonā paredzētajā secībā [1]

1. Ogres Tūrisma informācijas centra materiāli

Upurkalns

Ikšķiles estrāde

OGRE

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka Ogres novads apdzīvots jau pirms 3 - 5 tūkstošiem gadu. Tagadējā Ogres  pilsētā atrodas divi pilskalni - Ķentes kalns un Zilais kalns. Dokumentos Ogres apkaime pirmo reizi minēta 1206. gadā Indriķa Livonijas hronikā.   13. - 14. gs. Ogre kopā ar Ikšķiles novadu piederēja Rīgas virsbīskapam. 1630. gadā Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs  tagadējo Ogres teritoriju  piešķīra Rīgas pilsētai. Vēl XIX gadsimta vidū vieta bija nebija blīvi apdzīvota. Te atradušās Enīšu, Svelmju, Šķīparu un Tūtes saimniecības, kas piederēja Ikšķiles muižai. 1861. gada 12. septembrī atklāja Rīgas - Daugavpils dzelzceļa līniju. Ogre un savas ainaviskās pievilcības un ērtās sasniedzamības dēļ  kļuva populāra rīdzinieku atpūtas vieta.  Rīgas - Daugavpils dzelzceļa sabiedrība no Rīgas pilsētas nomāja divas pūrvietas meža, lai ierīkotu celiņus, uzceltu restorānu un vairākus paviljonus. Jauno izpriecu vietu svinīgi atklāja 1862. gada maijā. Taču par Ogres dibināšanas gadu uzskata 1874. gadu, kad Rīgas pilsēta Ogres apkaimē sāka iznomāt privātpersonām pirmos gruntsgabalus vasarnīcu celšanai. Līdz Pirmajam pasaules karam ogrē jau bija uzbūvētas aptuveni 300 vasarnīcas.  1920. gadā pilsētā bija ap 600 iedzīvotāju, un atšķirībā no pirmskara perioda līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, t.i. savu pašvaldību, bet 1928. gada 25. februārī Ogrei tika piešķirtas pilsētas tiesības. 1930. gadā Ogrē dzīvoja jau 1300 pastāvīgo iedzīvotāju. Vasarās viņu skaitu papildināja pat vairāk nekā 5000 atpūtnieku. Ogres teritorija, kas aptvēra Vecā parka rajonu un Pārogri, kļuva par šauru, tāpēc 1927. gadā Ogrei pievienoja Mālkalni (kuras vietā izveidojās Jaunogre). 1929. gadā pilsētai pievienoja Grebsalu jeb Jauno parku un 1932. gadā, paplašinot pilsētas teritoriju R virzienā - Grīvas muižas rajonu. Uz pilsētas statusa iegūšanas laiku (1928. gadā) Ogrē bija izveidojušies vairāki rūpnieciska rakstura uzņēmumi - to vidū J. Stārķa kokzāģētava Jaunogrē un Kalniņa kokzāģētava Pārogrē. No citiem uzņēmumiem minama E. Liepas papesfabrika, E. Zonnera ūdensdzirnavas Grebsalā un Ciņa cementa cauruļu un stabu lietuve Vecā parka rajonā. Šajā laikā Ogrē bija arī 26 dažādas pārtikas un rūpniecības preču tirgotavas, 4 apavu darbnīcas, 6 drēbnieku un 4 kalēju darbnīcas, 2 dārzniecības, 5 viesnīcas (pansijas), 2 restorāni, 2 tējnīcas; darbojās vairāk nekā 10 dažādas biedrības.

Zilais kalns

Ogres vēstures un mākslas muzejs

Muzejs iekārtots pēc T. Hermanovska projekta 1927. gada būvētā savrupmājā Kalna prospektā 3. Ēkai raksturīga reģionāla Art Deco un funkcionālisma stilu sintēze

Ogres luterāņu baznīca

Skatīt kartes: 1.  Baznīcas

Brīvības ielā 51. 1929. -1930. g. projektējis arhitekts H. Kundziņš, būvinženieris A. Kēze. Ēkai raksturīgas vēlīnās neogotikas tradīcijas

Ogres Sv. Meinarda Romas katoļu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Meža prospekts 1. 1995. gada 6. aprīlī Ogres pilsētas dome, atbalstot toreizējā Rīgas arhibīskapa metroploīta Jāņa Pujata lūgumu, pieņēma lēmumu piešķirt zemi baznīcas būvniecībai Upes un Meža prospekta stūrī.
1995. gada 14. maijā monsinjors Jānis Vaivods draudzei paziņoja, ka pēc arhibīskapa J. Pujata lēmuma Ogres Romas katoļu draudzes un jaunceļamās baznīcas aizbildnis būs svētais Meinards - pirmais lībiešu un latviešu misionārs, Latvijas apustulis.
No 1995. gada 16. augusta līdz 31. augustam Ogres domē notika Ogres katoļu baznīcas projektu skate. Bija iesniegti 11 projekti. Lielāko speciālistu atzinību un sabiedriskās skates balsu vairākumu ieguva arhitekta Laimoņa Šmita izstrādātais projekts. Dievnama celtniecību vadīja Oļģerts Tamovičs.
1997. gada 24. augustā dievnams tika iesvētīts, Sv. Misi celebrēja Viņa Ekselence arhibīskaps metropolīts Jānis Pujats.
Baznīcas altāris ir Valsts nozīmes kultūras piemineklis, izgatavots no sarkankoka 1901. gadā pēc arhitekta V. Bokslafa meta R. Heizermaņa darbnīcā.
Baznīcai ir 6500 m2 liels dārzs. 2001. gadā tajā tika uzstādīts metāla krusts (arhitekte Daina Asarīte) un akmens altāris(tēlnieks Jānis Karlovs) [1]

1. Ogres Tūrisma informācijas centra materiāli

res Sv. Nikolaja pareizticīgo draudzes lūgšanu nams

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Lūgšanu nams atrodas Krasta ielā 15, augstā paugurā, Ogres upes labajā krastā. Tas iekārtots XX gs. 90. gadu beigās pārbūvētā vasarnīcā. Projekta autore L. Kļešina

ĶEGUMS

Ķeguma spēkstacija

LIELVĀRDE

Arheoloģiskie izrakumi Dievukalnā liecina, ka pirms trim tūkstošiem gadu šeit apmetušās baltu ciltis. To apmetne vairākkārt nopostīta un celta no jauna. 7.-9. gs. pie Daugavas jau dzīvoja lībiešu ciltis. Kapulaukā pie "Austriņām" veiktie izrakumi liecina par šejienes lībiešu dzīves uzplaukumu un  kultūru 11.-12. gs. Ir dažādi minējumi par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi. Dzejnieks Auseklis to sauca par vietu, kas "būs lielu vārdu nesusi". Visticamāk, vārds radies no skandināvu vārda warde, kas nozīmē - piestātne, krāvums vai krauja ar signālugunskuru. Lielvārde ar nosaukumu Leenewarde pirmo reizi rakstos minēta 1201. g. Indriķa hronikā. Apzīmējumu Leenewarden vācieši lietoja līdz 20. gs.

1201. gadā bīskaps Alberts Lielvārdi izlēņojis bruņiniekam D. Bannerovam, taču vācu bruņinieki šo novadu pilnībā pakļāva tikai laikā no 1205. -1212. g.  1227. g. koka pils vietā uzcēla akmens pili, kas 1245. gadā piederējusi Rīgas Domkapitulam, bet 1255. gadā - arhibīskapam. XVI gs. beigās pils  ir izpostīta un to vairs neatjauno. Blakus pilsdrupām izveidojās jauns muižas centrs un baznīca.

Dieva kalns

Dieva kalns, saukts arī Dievu, Cepures, Taurētāju vai Karātavu kalns atrodas Daugavas krastā pie Rumbiņas (Rumbenes) ietekas, iepretī Lielvārdes pilskalnam. Kalnu līdz arheoloģiskajiem izrakumiem (1977 - 1980. A. Zariņa) uzskatīja par Lielvārdes pilskalnam atbilstošu kulta vietu. Arheologs Juris Urtāns neizslēdz iespēju, ka kādu brīdi kalnam bijušas svētnīcas funkcijas, tomēr 4 m biezā kultūrslāņa izpēte parāda, ka Dieva kalnu  I. g. t. p. m. ē. sev par mītnes vietu izvēlējās kāda baltu kopiena, to nocietinot ar grāvi, valni un stabos balstītu aizsargsienu. Cilvēki pilskalnu apdzīvoja līdz mūsu ēras 6. - 8. gs., kad to uz vairākiem gadsimtiem pameta, lai vēlreiz atgrieztos viduslaikos 13. - 15.gs. Interesanti, ka pamatzemes līmenī zem biezā kultūrslāņa kārtas fiksētas arkla atstātas vagas. Tas liecina par ļoti senām zemkopības tradīcijām. Vismaz pusi no Dieva kalna ir noskalojusi Daugava. Tas stipri cietis arī no I Pasaules kara ierakumiem [1].

1. Urtāns J. Daugavzeme: ceļvežu sērija. Daugavas pilskalni. Lielvārdes Dievu kalns. R., Latvijas Kultūras fonds, 1993. - 20.

2. Zariņa A. Atradumi nocietinātā apmetnē Lielvārdes Dievukalnā // LPSR ZA Vēstis. - 1982, Nr.7. - 58. - 71.lpp.;

3. Zariņa A. Celtniecība nocietinātā apmetnē Lielvārdes Dievukalnā // LPSR ZA Vēstis. - 1982, Nr.7. - 46. - 64.lpp.

5. Zariņa A. Izrakumi Lielvārdē 1979. gadā // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un etnogrāfu 1979. gada pētījumu rezultātiem. - Rīga: Zinātne, 1980. - 118. - 121.lpp.

Daugavas krasti pie Lielvārdes

Lielvārdes pilsdrupas

Lielvārdes luterāņu baznīca

Skatīt kartes: 1. Baznīcas

Lielvārdes bīskapa pilī bijusi kapela, kura sagrauta Poļu - zviedru karā. XVII gs. sākumā uzcēla mazu koka baznīciņu. 1671. gadā baznīcas vizitāciju protokolos atzīmēts, ka baznīca apgādāta ar visiem dievkalpojuma piederumiem. 1726. gadā ziņots, ka baznīca ļoti veca un tās tornis - sašķiebies. Jaunu baznīcu ar 300 sēdvietām uzcēla 1747. gadā Lielvārdes muižas centrā.  Pirmā pasaules kara laikā sagrauta. Dievkalpojumi pēc kara notika drupās, bet 1924. -1927. gadā  - mācītāja mājā. 1931. gadā vecajā vietā pēc arhitekta P. Kundziņa projekta sāka celt jaunu baznīcu, kas iesvētīta 1934. gadā. Latvijas dzelzceļa aizsargu pulks dievnamam dāvināja Kārļa Miesnieka darināto altārgleznu "Jēzus Ģetzemanes dārzā". Baznīcas solu, kanceles un altāra izbūvei līdzekļus dāvināja Kārlis Ulmanis [1]. Baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Altārglezna, altāris, kancele un baznīcas soli ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi

1. Ogre: tūrisma maršruti rajonā / Ogre, Ogres tūristu klubs, 1998. - II d. - 29. - 30. lpp.

Lielvārdes krustakmens

Lielvārdes krustakmens atrodas blakus Lielvārdes luterāņu baznīcas altāra daļas ārsienai. Akmens krustā iekalts krusts ar šķērsu galiem - krustu krusts. Pēc arheologa Jura Urtāna domām šis akmens ir sens kapakmens [1].

1. Urtāns J. Lielvārdes akmens krusts / Pēdakmeņi, robežakmeņi, muldakmeņi. - R.: Avots, 1990. -53., 54. lpp.

Andreja Pumpura muzejs

Andreja Pumpura muzejs atklāts 1970. gada 8. septembrī bijušajā Lielvārdes muižas klētī. Muzeja krājumā ir materiāli par latviešu kultūru, vēsturi, dzejnieku Andreju Pumpuru (1841 -1902),  viņa sarakstīto tautas eposu "Lāčplēsis", kā arī ievērojamiem lielvārdiešiem: Jāni Gresti, Edgaru Kauliņu, Kārli Griguli, Gunāru Priedi u.c.  Muzejs piedāvā ekskursijas pa Lielvārdi un Birzgali, mainīgas ekspozīcijas, ģimenes godu svinības. Katru gadu A.Pumpura dzimšanas dienā - 22. septembrī Lielvārdē ir muzeja svētki un katra mēneša pirmajā trešdienā plkst. 17 muzejā notiek pārdomu pēcpusdienas. Blakus muzejam atrodas akmeņi "Lāčplēša gulta", "Lāčplēša sega" baznīca, bijušās Lielvārdes muižas parks ar pilsdrupām un koka skulptūrām

Lielvārdes parks

Lāčplēša gulta

Rumbiņas ūdenskritums

Par Rumbiņas upītes tiltu saglabājies nostāsts: "Kad zirgi newarejuschi, lihķa ratus par Rumbiņas tiltu pahrwilkt. Tad peenahcis weens poļu nabags. Un ar savu speeķi uzsitis krusteniski uz zahrka waku. Uz uzsistās krusta zīmes zārkam iztecējušas asinis. Un tad zirgi itin wiegli warējuši zārku uz kapsētu aizwilkt" [1].

1. LFK 696, 764 Rg Lielvārdē.

Lielvardes Romas katoļu baznīca

Lielvārdē, Meža iela 18. Lielvārdes katoļu draudzes dibināšanu ierosināja Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas prelāts Eduards Stukels. Pirmais dievkalpojums viņa vadībā notika 1932. gada 16. maijā tautas namā. 1936. gadā Romas katoļu draudzei Lielvārdē piešķīra zemi draudzes sapulču nama būvniecībai un kapsētai. Baznīcu cēla pēc inženiera Alberta Stradiņa projekta. Ēkas pamati iesvētīti 1939. gada 11. aprīlī. 1940. gada 18. augustā vēl nepabeigtajā baznīcā priesteris Juris Pudāns jau vadīja svēto Misi. 1989 - 1990. gadā dievnams pēc Pētera Rudzīša projekta pārbūvēts. Apkārt vecajai baznīcai tika likti jaunās pamati. Ļoti daudz celtniecībā paveikts ar talkām, tuvāko organizāciju un saimniecības "Lāčplēsis" atbalstu. 1990. gada 22. jūlijā notika pēdējais dievkalpojums vecajā baznīcā, tad tā pa dēlītim tika jaukta un iebūvēta jaunajā, kura jau 2. decembrī bija zem jumta. Baznīcu iesvētīja 1992. gada 25. oktobrī. 1942. gadā prelāts Eduards Stukels dāvināja Jēzus sirds altārgleznu,  bet 1991. gadā prāvests Pāvils Odiņš no Polijas atveda dāvināja Jaunavas Marijas svētgleznu [1]

1. Ogre: tūrisma maršruti rajonā / Ogre, Ogres tūristu klubs, 1998. - II d. - 45. - 47. lpp.

Uz maršruta II daļu Lielvārde - Pļaviņas